Asociācijas vēsture

Pie psihiatrijas saknēm

Latviešu tautas medicīnā nav saglabājies diez cik daudz liecību par psihisko slimību dziedināšanu. Pret trakumu, piemēram, ieteikts čūsku ūdens, vīgriežu saknes un ozola vabuļu pulveris. Kāda cita metode liek slimniekam slepus ik dienu ieēdināt trīsstūrī salocītu papīriņu ar kabalistisku formulu. Taču slimnieku nav trūcis, un jau viduslaiku Rīgā manāma iejūtīga attieksme pret dzīves atstumtiem likteņa pabērniem.

Trakonams (Dollhaus) ierīkots 1786. gadā un atradies Citadelē, taču apstākļi bijuši tik nožēlojami, ka, to 1818. gadā skatot, Krievijas imperators Aleksandrs I izjutis dziļu riebumu un licis celt jaunu iestādi. Vieta atrasta Sarkandaugavas labā krastā uz stāvas skansts, no kuras 1710. gada aplenkuma laikā Krievijas karaspēks kņaza Aleksandra Menšikova vadībā ar lielgabaliem apšaudījis nepaklausīgo pilsētu. No tā Aleksandra Augstumu vārds, kuru iestādei iedeva pēc jaunbūves atklāšanas 1824. gada 21. septembrī. Līdzās cietumniekiem, pārmācāmiem, nespējniekiem un prostitūtām tajā 52 vietas bija atvēlētas psihisko slimnieku ievietošanai un uzraudzībai. Iestādes pirmais virspārzinis bija pazīstamais ārsts un kultūrvēsturnieks Oto fon Hūns (1764-1832). Atšķirā no citām uzraugāmo kategorijām, attieksme pret psihiskiem slimniekiem bija humānāka, jo ar pātagām un rīkstēm viņus necentās iespaidot, bet nemierīgākiem uzvilka ierasto trakokreklu.

Tajā pašā 1824. gadā, izmantojot agrākos hercoga zirgu staļļus Driksas kreisā krastā, līdzīga nodaļa ar 60 vietām tika izveidota Sabiedriskās aizgādības kolēģijas iestādē Jelgavā, kuru vadīja ārsts un pazīstamais botāniķis Johans Gotlībs Fleišers (1797-1838). Jelgavas iestāde pastāvēja līdz 1921. gadam, savukārt Aleksandra Augstumi pakāpeniski sašaurināja darbības spektru un mūsdienās ir Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca.

Taču gan viena, gan otra sākotnēji pildīja vienīgi un tikai uzraudzības funkcijas, tālab par pirmo psihiatrisko dziedniecības iestādi Latvijā mūsdienīgākā izpratnē uzlūkojama 1862. gadā dibinātā Sarkan-kalna slimnīca Rīgā, bet tās dibinātājs Gregors Brucers (1834-1883) definējams par pirmo Latvijas psihiatru. Viņa cienījams pēctecis bija Teodors Tīlings (1842-1913), kam 1909. gadā pat veltīta grāmata. Sarkankalna slimnīca pastāvēja līdz 1942. gadam; mūsdienās tās telpas izmanto Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca.

Slimnīcas psihiatriskā nodaļa 19. gs. otrā pusē tika izveidota Kuldīgā un pēc kāda laika darbību pārtrauca, savukārt par līdzīgas 1901. gadā Liepājā izveidotas nodaļas pēcnieci uzskatāma tagadējā Liepājas psihoneiroloģiskā slimnīca. Jelgavas pievārtē 1887. gadā tika izveidota vājprātīgo un epileptiķu aprūpes iestāde Tabors, bet blakus tai Kurzemes bruņniecība 1901. gadā ierīkoja Ģintermuižas slimnīca, abas 1921. gadā apvienotas, paturot pēdējās vārdu; mūsdienās – Jelgavas psihoneiroloģiskā slimnīca. Pazīstamāki tās direktori bija Hermanis Hildebrands (1871-1928) un Kristaps Neibergs (1875-1950). Savam laikam ļoti modernu psihiatrisko slimnīcu Vidzemes bruņniecība 1907. gadā uzcēla Strenčos, radot pamatu pilsētai un tās iedzīvotāju labklājībai; šīs slimnīcas pirmais direktors Alberts Bērs (1860-1919) aizgāja bojā lielinieku cietumā Smiltenē. Visbeidzot, Latgalē pirmā psihiatriskā slimnīca tika atklāta 1924. gadā Daugavpilī.

Psihiatrija kā patstāvīga medicīnas disciplīna Latvijā izveidojās 19. gs. otrā pusē. Mūsu pirmie psihiatri lielākoties bija Tērbatas profesoru Emila Krēpelīna (1856-1926) un Vladimira Čiža (1855-1922) audzēkņi, viens no viņiem – Maksimilians Brezovskis (1877-1945) – vēlāk atgriezies Tērbatā un pats kļuvis par profesoru. Psihiatru zinātniskie centieni galvenokārt tika apvienoti Rīgas Praktizējošo ārstu biedrībā; lielākoties tika apkopota statistika, mazāk pētīta klīnika.

Neapšaubāmi spilgtākā personība mūsu psihiatrijas vēsturē ir profesors Hermanis Buduls (1882-1954), kas kļuva par psihiatrijas kā zinātniskas disciplīnas un augstskolas mācībpriekšmeta pamatlicēju Latvijā.

Gan skolas, gan it īpaši studiju gados Tērbatā H. Buduls ar savu nopietnību, sistemātiskumu, neatkarību centienos un uzskatos, kurus veidoja kritiskus, bija kļuvis par autoritāti savu biedru vidū. Nostājoties pret studentu korporāciju ārišķīgo tukšumu, 1909. gadā, radis domubiedrus, viņš nodibināja studentu biedrību Atauga, kura nosacīti tiek uzskatīta par labi pazīstamās Pīpkalonijasturpinājumu. Tās ievirze bija – tautiskums, tolerance, biedriskums. Ik sestdienas vakaru studenti pulcējās kopā, lai noklausītos un apspriestu kādu referātu. Biedrus vienoja nopietna interese par zinātni, padziļinātu turpmākās specialitātes apguvi, sava pasaules uzskata veidošanu, bet kopība tika turpināta arī pēc studiju laika.

Akadēmiskā biedrība Atauga savu pēctecību saglabāja līdz pat 20. gs. beigām. No mediķiem, kas tajā dažādos laikposmos darbojušies, pazīstamāki ir profesori Aleksandrs Bieziņš (1897-1975), Nikolajs Cauna (dz. 1914), Egons Dārziņš (1894-1966), Nikolajs Jerums (1904-1991), Jānis Alfreds Kaktiņš (1892-1955), Jānis Miķelsons (1888-1952), Jānis Šulcs (1885-1979), Nikolajs Raimunds Vētra (1897-1955), Jānis Vilde (1900-1971), docenti un privātdocenti Pēteris Ābele (1893-1986), Jānis Arvīds Āboliņš (1906-1994), Kārlis Apinis (1895-1967), Ernests Brencis (1912-1988), Jūlijs Galejs (1884-1951), Kārlis Lencbergs (1903-1979), Jēkabs Nīmanis (1892-1979), Jānis Skuja (1886-1983), kā arī Ernests Apse-Apsītis (1898-1980), Vinca Barkāns (1889-1947), Kārlis Dolietis (1900-1986), Valdis Gavars (1896-1941), Arnolds Laksbergs (1901-1983), Jānis Pone (1899-1987), Hermanis Saltups (1901-1968), Augusts Silarājs (1887-1966), Kārlis Tiesnieks (1893-1953) u.c.

Pēc studiju noslēguma, nokļūstot profesora V. Čiža klīnikā, H. Buduls iekļāvās viņa izveidotā zinātniskā skolā, ko raksturoja interese par daiļrades psihopatoloģiju un kas izpaudās pētījumos par pazīstamiem krievu rakstniekiem (Aleksandrs Puškins, Nikolajs Gogolis, Ivans Turgeņevs, Fjodors Dostojevskis, Ļevs Tolstojs u.c.) no psihiatra pozīcijas. Vēl tālāk palūkojoties, V. Čižu bija ietekmējis itāļu kriminālpsihologs Čezāre Lombrozo (1835-1909), kas noziedzībai un deģenerācijai meklēja bioloģisku pamatojumu. Šī ietekme, piemēram, netieši izpaudās cita V. Čiža skolnieka, vēlāk LU neiroloģijas profesora Edvarta Kalniņa (1869-1949) agrīnos pētījumos. Bet Č. Lombrozo pieder arī ļoti populārais un bieži citētais darbs Ģenialitāte un ārprāts, kas atstājis spēcīgu idejisku ietekmi uz pēctecību.

Un tā, sava skolotāja iedvesmots un pievēršoties latviešu rakstniecībai, H. Buduls 1911. gadā publicēja grāmatu Poruku Jānis savas garīgās dzīves krēslainās dienās. Tas notika drīz pēc dzejnieka nāves, turklāt H. Buduls labi pārzināja slimības gaitu, jo bija viņa ārstējošais ārsts Tērbatas universitātes Psihiatrijas klīnikā. Literatūras kritiķi grāmatu vērtēja kā pietiekami nopietnu, zinātnes atziņās balstītu pētījumu, taču plašāka sabiedrībā bija vērojams nemiers ar to, ka izpaliek gaidītais nogludinājums un uzskaistinājums.

Daudz plašāka ažotiāža sacēlās pēc grāmatas otrā, paplašinātā izdevuma ar nedaudz mainītu virsrakstu – Poruka dvēseles noskaņas krēslainās dienās – 1925. gadā, kas būtībā nenorima līdz pēdējam karam un atskaņas ir manāmas pat mūsu dienās. Dzejnieka jaunākais brālis Jēkabs Poruks (1883-1945) 1931. gadā publicēja grāmatu, kurā noliedza H. Budula medicīniskās atziņas, uzskatīja, ka dzejnieks bijis vesels, bet vaina jāmeklē dzīvesbiedres ļaunprātībā, apkārtējo cilvēku nenovīdībā, laikmeta apstākļu sakritībā u.tml. Vēl vairāk, kad rakstnieks Jānis Lapiņš (1885-1941) 1935. gadā publicēja biogrāfisku romānu par Jāni Poruku, lieta nonāca pat līdz tiesai, jo 1939. gadā Jēkabs Poruks to pieprasīja izņemt no apgrozības. Tiesā H. Buduls tika pieaicināts par ekspertu, bet notiesājošs spriedums, protams, izpalika.

Latvijas psihiatrijas vēsturē ir bijis vēl kāds gadījums, kad mēģināts izcilākās latviešu personības klasificēt pēc noteikta principa, un to veicis H. Budula skolnieks Žanis Karlsons (1897-1966), 1935. gadā publicējot grāmatu Cilvēka ķermeņa īpatnības un psīche. Tajā pavīd Č. Lombrozo idejas, bet nepārprotami jūtama vācu psihiatra Ernsta Krečmera (1888-1964) ietekme, kura izteikts epigonis Ž. Karlsons bija. Grāmatā līdztekus aizgūtiem piemēriem no pasaules literatūras analizēts latviešu rakstnieku, mākslinieku un sabiedrisko darbinieku temperaments un raksturs, pamatdalīju-mam izvēloties ciklotīmos un šizotīmos tipus un aplūkojot ne tikai pagājības darbiniekus, bet arī laikabiedrus (piem., Andrejs Upīts, Jānis Sudrabkalns, Aleksandrs Čaks, Sigismunds Vidbergs u.c.). Protams, var diskutēt par šādiem pētījumiem, kas izraisa noteiktu skepsi, bet tajā pašā laikā nav noliedzama to lietderība daiļrades un garīgās dzīves padziļinātā izpratnē. Mūsdienu Latvijā šādi pētījumi netiek veikti, taču pasaulē tie aizvien vēl ir populāri un kvalificētam lasītājam arī pietiekami aizraujoši, kaut vai lai noskaidrotu, kālab rakstnieks, gleznotājs vai komponists izvēlējās tik neparastu variantu un darīja tieši tā.

1919. gadā H. Buduls bija kļuvis par Sarkankalna slimnīcas direktoru un 1920. gadā tajā izveidoja Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Psihiatrijas katedru un klīniku, ko vadīja līdz 1944. gadam. Viņš publicēja pirmo psihiatrijas mācībgrāmatu divās daļās 1924. un 1929. gadā, bet pavisam desmit grāmatu, izveidoja latviešu psihiatrijas terminoloģiju. Katedrā tika pētīta progresīvā paralīze, insulīna komas terapija, psihisko slimību epidemioloģija, eigēnikas jautājumi. H. Budula vadībā katedrā strādāja privātdocenti Verners Kraulis (1904-1944) un J. Vilde, kas vēlāk pārgāja uz neiroloģiju un kļuva par profesoru. Citi H. Budula audzēkņi bija H. Saltups, A. Laksbergs, Vladimirs Ozoliņš (1909-1975), Kārlis Vilks (1900-1993), kas labi pazīstams arī kā ornitologs, un kopā ar profesoru dzimteni atstājušie N. Jerums, Ansis Karps (1892-1970), Vladimirs Nikolajevs (1903-1975) u.c.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Psihiatrijas katedrā, kas tika pārvietota uz Aptiekas jeb Tvaika ielas slimnīcu, iestājās panīkums, turklāt psihiatrija tika pārkārtota uz savdabīgi ideoloģizētiem principiem. Pirmais pēckara katedras vadītājs bez zinātniska grāda Rūdolfs Krūmiņš (1904-1982) izrādījās avantūrists un, neraugoties uz kompartijas aizbildniecību, noturējās tikai līdz 1947. gadam, pēc tam katedra pa divi lāgi tika apvienota ar Nervu slimību katedru. Nesekmējās arī iebraucējam docentam Jakovam Čapurinam (1895-1964), kas katedru vadīja no 1949. līdz 1956. gadam, savukārt V. Ozoliņam (arī bez zinātniska grāda) katedras vadība no 1963. līdz 1966. gadam bija kā kompensācija pēc atbrīvošanas no veselības aizsardzības ministra amata. Nopietnāks pavērsiens un sakārtotība iezīmējās tikai pēc Maskavas psihiatru skolas pārstāvja profesora Grigorija Rotšteina (1904-1969) atgriešanās savā jaunības pilsētā Rīgā 1966. gadā, taču viņa darbības laiks izrādījās pārlieku īss. Toties jo sekmīgāka bija turpmākā katedras gaita profesora Mintauta Caunes un tagad profesores Raisas Andrēziņas vadībā.

Bet jau līdz tam bija izaudzis otrs pēc H. Budula latviešu psihiatrijas profesors Imants Eglītis (1938-1997), kas uzlūkojams par viņa idejisko mantinieku. I. Eglītis publicēja otro psihiatrijas mācību grāmatu pēc H. Budula 1974. gadā, un, tāpat kā H. Buduls, sarakstīja desmit grāmatu. Viņš vadīja psihiatrijas ciklu RMI Ārstu kvalifikācijas celšanas fakultātē. Latvijas psihiatru pētījumi bija veltīti vispārējās psihopatoloģijas, šizofrēnijas, psihisko slimību epidemioloģijas, psihofarmakoloģijas u.c. jautājumiem.

Latvijas Psihiatru un neirologu biedrību 1924. gadā nodibināja profesors H. Buduls. Tā darbojās līdz 1940. gadam un tika atjaunota 1947. gadā, vēlāk pievienojot arī neiroķirurgus un pēc tam atdaloties kā Latvijas Psihiatru un narkologu zinātniskā biedrība, kas 1989. gadā apvienoja 481 kolēģi. Turpinājums ir 1990. gadā izveidotā Latvijas Psihiatru asociācija.

Latvijas psihiatrijas vēsturē plašākais darbs ir 1938. gadā publicētā H. Budula monogrāfija Latvijas galvas pilsētas Rīgas Sarkankalna slimnīcas vēsture.Atšķirībā no citām medicīnas disciplīnām, psihiatrijas vēsturei ir veltīts diezgan daudz darbu, kuru autori ir privātdocents Jānis Brants (1889-1944), docente Zuzanna Sočņeva, V. Ozoliņš, Aleksandrs Rusinovs, Oļģerts Kiršentāls (1925-2000), Inta Čakste, Juris Liepiņš (1947-2001), docents Vladimirs Kuzņecovs u.c., bet A. Laksbergs ir izveidojis Latvijas Psihiatrijas vēstures muzeju Jelgavā. Apkopot Latvijas psihiatrijas vēsturi plašāka apcerējuma veidā bija iecerējis profesors I. Eglītis, taču nepaguva. Darbs gaida darītāju!